Kamera ierakstīja visu… Dace sēdēja pie klēpjdatora un skatījās, kā viņas māte Zaiga dara to ko ilgi centās ieskaidrot viņas vīrs
Zaiga metodiski pārmeklē kabatas, somas, makus. Profesionāli, ātri, klusi. Ņem ne visu – tikai daļu, lai nepamanītu uzreiz. Pārrēķina banknotes, paslēpj halāta kabatā.
Ierakstā bija redzams, kā Zaiga atver Daces somu, izņem kosmētikas maciņu, kur meita slēpj rezervi. Viņa zina visas slēptuves. Visas vietas, kur savā mājā var paslēpt.
— Pietiek, — Andris aizvēra klēpjdatoru. — Tu sevi tikai apbēdini.
— Viņa pat nevilcinās, — Dace nočukstēja. — It kā tā tam būtu jābūt.
Vakarā Zaiga atgriezās no veikala ar pilniem iepirkumu maisiem. Jauns sejas krēms rēgojās no maisa — dārgs, moderns. Dace atpazina iepakojumu — redzēja tādu veikalā par trīsdesmit deviņiem eiro.
— Mamm, mums ir jāparunā.
— Atkal? — Zaiga nogurusi nolika maisus. — Kas tagad?
Andris klusi atvēra klēpjdatoru, ieslēdza ierakstu.
Zaiga skatījās uz ekrānu. Viņas seja nemainījās. Nebija ne kauna, ne nožēlas. Tikai kaut kas savāds.
— Sekojat man? Manā pašas mājā?
— Mamm, tu ņem no mums.
— Es ņemu to, kas jums man pienākas. — Zaiga pat nepacēla balsi. — Šīs ir manas mājas. Manas tiesības.
— Nē, tās nav tavas, — Andris runāja mierīgi. — Tā ir mūsu nauda. Mūsu nopelnītā.
— Bet kurš jūs baro? Kurš pēc jums uzkopj? Es esmu kā bezmaksas darbiniece?
— Mēs maksājam simtu mēnesī, — atgādināja Dace.
— Par maz. Ja īrētu dzīvokli, maksātu trīs simtus. Bet šeit jūs dzīvojat kā pie kungiem.
— Tātad, tu paņem starpību? — Dace nespēja noticēt mātes loģikai.
— Es neņemu vienkārši tāpat. Es ņemu samaksu par dzīvošanu te.
— Bez jautāšanas. Slepeni. Naktī.
— Vai tad man jums jālūdz atļauja? Savai pašu meitai?
Aplis noslēdzās. Dace saprata — bezjēdzīgi. Mamma to neuzskata par neko tādu par ko vispār būtu jārunā. Viņa to uzskata par pašsaprotamu un normālu. Viņas pasaules uzskatā meitai viņai ir parādā visu. Vienmēr. Līdz mūža galam.
— Mēs izvācamies, — teica Andris. — Rīt.
— Kur jūs liksieties? — Zaiga iesmējās. — Dzīvosiet uz ielas?
— Esmu vienojies. Vienistabas dzīvoklis guļamrajonā. Dārgāk, bet vismaz godīgi.
Zaiga paskatījās uz meitu. Acīs pazibēja kaut kāds uztraukums.
— Dace, tu nedrīksti.
— Tieši tāpēc, mamm. Tieši tāpēc, ka drīkstu. Mēs to varējām tāpat kā tu izdarīt pa kluso, bet neesam tā raduši.
Naktī Dace negulēja. Dzirdēja, kā mamma staigā pa dzīvokli, kaut ko murmina. Ap četriem durvis klusi iečīkstējās.
— Dace, tu guli?
— Nē, mamm.
Zaiga apsēdās uz gultas malas. Tumsā viņas seju nevarēja redzēt, bet Dace juta.
— Es negribēju… Vienkārši nauda vajadzīga. Vienmēr vajadzīga. Tu nesaproti, kā tas ir — dzīvot no pensijas.
— Mamm, tu strādā. Un mēs tev maksājam.
— Ar to ir par maz. Gribas taču padzīvot sev. Nopirkt kaut ko skaistu. Aiziet uz salonu. Es visu mūžu esmu veltījusi tev, vai tad es to neesmu pelnījusi?
VIDEO:
— Esi pelnījusi, mamm. Bet ne tā.
— Es neesmu tāda. — Zaiga ievaidējās. — Es vienkārši… vienkārši paņēmu nedaudz. Jums jau nepietrūks.
— Pietrūks, mamm. Uzticība pietrūks.
Zaiga klusēja. Pēc tam piecēlās un aizgāja. No rīta Andris krāva mantas mašīnā. Maz mantu — šo mēnešu laikā nebija paspējuši iekārtoties. Zaiga aizslēdzās pie sevis, demonstratīvi ieslēdza televizoru pilnā skaļumā.
Dace pieklauvēja pie viņas.
— Mamm, mēs aizbraucam.
— Labu ceļu. — Zaiga iesaucās aiz durvīm.
— Es zvanīšu.
— Nevajag.
— Zvanīšu, mamm. Tu taču esi mana mamma.
Klusums. Pēc tam atskanēja slēdzenes klikšķis, durvis pavērās. Zaiga stāvēja slieksnī.
— Atstājiet atslēgas.
— Protams. — Dace pasniedza atslēgu saišķi. — Mamm, ja kas vajadzēs…
— Man neko nevajag. — Zaiga paņēma atslēgas.
Durvis aizvērās. Mašīnā Dace klusēja. Andris klusi turēja viņas roku. Ko gan teikt? Ka viss būs labi? Nebūs. Diez vai tik viegli būs. Tāpēc viņš klusēja. Dzīvoklis izrādījās mazs, bet mājīgs. Piektajā stāvā, skats uz garāžām, līdz stacija divdesmit minūtes kājām. Bet savs. Godīgs.
— Naudas tagad ir maz, — teica Andris, izkārtojot mantas. — Kāzas nāksies atlikt.
— Nekas. Galvenais — kopā.
Pirmo nedēļu…
Šķir otru lapu, la iuzzinātu, kas tieši notika un kā viss beidzās
